Ievērojot, ka Direktīva diferencē nokavējuma un likumisko procentu prasīšanas mehānismu, kā arī norēķinus atkarībā no tā, vai parādnieks ir privāto tiesību subjekts, piemēram, individuālais komersants vai kapitālsabiedrība, vai publisko tiesību subjekts – valsts un pašvaldību iestāde. Tāpat jāatzīmē, ka Direktīvas izpratnē arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības ietilpst publisko tiesību subjekta jēdzienā. Līdz ar to, pārņemot Direktīvas prasības, Civillikumā ir ieviesta publiskas personas definīcija.

Direktīva paredz, ka līgumos, kur parādnieks ir publiska persona, atlīdzības samaksas termiņš nedrīkst pārsniegt 30 dienas. Savukārt, ja līgumā atlīdzības termiņš nav noteikts, tad 30 laikā, piemēram, no rēķina saņemšanas dienas. Vienlaikus Direktīva pieļauj atkāpi no samaksas termiņa trīsdesmit dienas noteikšanas - puses var vienoties par samaksas termiņa pagarinājumu līdz 60 dienām, tomēr šādai vienošanās jābūt pamatotai ar saistības izpildes īpašo raksturu, kas ierobežo parādnieka iespējas samaksu veikt ātrāk. Jāatzīmē, ka nokavējums šajā gadījumā arī tiks skaitīts no maksājuma samaksas termiņa iestāšanās dienas.

Tāpat Direktīva paredz aizliegumu līgumos, kur viena no pusēm ir publiska persona, vienoties par garākiem maksājumu veikšanas termiņiem nekā tas turpmāk paredzēts Civillikumā.

Savukārt attiecībā uz norēķiniem starp privāto tiesību subjektiem, piemēram, kapitālsabiedrībām, Direktīvā noteikts 60 dienu termiņš, ja vien līdzēji nav vienojušies par citu samaksas termiņu un šāda prasība nav acīmredzami netaisna pret kreditoru.

Papildus Direktīva izšķir arī atšķirīgu nokavējuma procentu pieprasīšanas kārtību – gadījumos, kur līgumslēdzējpuses ir privāto tiesību juridiskās personas vai fiziskas personas, tiesība prasīt līgumiskos procentus, vai, ja līgumā tādi nav noteikti – likumiskos procentus, iestājas jau nākamajā dienā no maksājuma kavējuma iestāšanās. Turklāt kreditoram nav pienākuma parādniekam īpaši paziņot par minēto nokavējuma procentu aprēķinu, tas nozīmē, ka parādniekam jārēķinās, ka kavējuma iestāšanās gadījumā, līguma pamatsummai tiek pieskaitīti nokavējuma procenti, par kuru aprēķinu kreditoram iepriekš nav jāpaziņo. Savukārt, ja parādnieks ir publiska persona, kreditoram bez atgādinājuma ir tiesības prasīt Civillikumā noteiktos likumiskos procentus. Tādējādi piemērojamo nokavējuma procentu veids atšķiras atkarībā no tā, vai parādnieks ir publiska persona. Vienlaikus regulējums attiecībā uz atteikšanos no parādnieka brīdināšanas ir uzskatāms par atkāpi no Civillikuma noteiktā principa, ka, lai atzītu parādnieka nokavēumu, kreditoram parādnieku jābrīdina pienācīgā veidā.

Vienlaikus paredzēts noteikt ierobežojošu termiņu preces piegādes, pirkuma vai pakalpojuma atbilstības pārbaudei, kas nevar pārsniegt 30 dienas no preces vai pakalpojuma saņemšanas dienas. Atkāpe no šī principa pieļaujama tajos gadījumos, ja puses vienojušās par citu termiņu un tas acīmredzami nav netaisni pret kreditoru. Tas nozīmē, ka līguma atbilstības pārbaudes termiņa pagarinājumam jābūt objektīvam pamatojumam, kas saistīts ar konkrētās preces vai pakalpojuma sniegšanas īpatnībām un puses iespējām veikt atbilstošu līguma izpildes pārbaudi, piemēram, būvniecības jomā, vai medicīniskās aparatūras iegādē un tml.

Papildus Civillikumā ietverts tiesiskais regulējums, kas skaidro acīmredzami netaisnu līguma noteikumu saturu. Minētais regulējums nav izsmeļošs, jo atbilstoši Direktīvā noteiktajam, par netaisnīgiem līguma noteikumiem attiecībā pret kreditoru atzīstams jebkurš noteikums vai prakse, kas acīmredzami novirzās no labas komercprakses un ir pretrunā labai ticībai un taisnīgai darījumu veikšanai.

Minētie grozījumi vēl jāatbalsta valdībai.