1) Noteikt jau sākumā pieklājīgu cenu, lai pēc tam nav "jākož" pirkstos, ka paprasīju par maz.
2) Nesatraukties, ja šīs noteiktās cenas dēļ, kāds atsakās no maniem pakalpojumiem.
3) Zināt savu vērtību vienmēr un visur.
Visnotaļ cienījami lēmumi, neapšaubāmi. Kurus akceptēt un konsekventi respektēt būtu pašsaprotami 100% VISIEM Grāmatvežiem. (Cita starpā - tieši tāpat, kā jebkuram profesionālim jebkurā "tautsaimniecības" nozarē, kā arī valsts / pašvaldību pārvaldē, "nevalstiskajā sektorā" u.t.t., "pa pilnu perimetru".)
Lai arī, ja gribam (un atļaujamies) būt objektīvi - tā tomēr ir tikai "katra viena atsevišķi ņemta" personāža "subjektīvā metodika" cīņai ar SEKĀM. Kas, diemžēl, NEKO nemainīs "konceptuāli", t.i. NEKĀDI neietekmēs CĒLOŅUS. (skat. iepr. N.B.!)
Šajā sakarībā - vismaz "interesanti" (ja ne patiesi lietderīgi) varētu būt tas, ka tādās teju identiskās nozarēs, kā GRĀMATVEDĪBA un JURISPRUDENCE ( ne velti tās tiek salīdzinoši "apskatītas" ), ir "uz sejas" arī teju identiska konkrētajā gadījumā aktuālo CĒLOŅU / SEKU (esamības un mijiedarbības) likumsakarība. Nākas atzīt, ka JURISTI savu profesionālo sfēru ir "iekopuši" un "notur līmenī" visnotaļ apskaužami neslikti (t.i. no profesionāli komerciālā aspekta – atšķirībā "neviennozīmīgās" prof. kvalifikācijas un no "klientu" vērtējuma). Dēļ tam - pāris jautājumu "uz aizbēršanos" ( ! tikai iespējamajiem interesentiem, NEVIS prastai "troļļošanai" ! ):
1. Kā / kāpēc tas ir izdevies JURISTIEM un kas (kādā "līmenī" u.t.t.) to ir paveicis / turpina "turēt cunftes kanti"?
2. Kāpēc tas nav izdevies GRĀMATVEŽIEM un kas (kādā "līmenī" u.t.t.) ko ir (vai nav) darījis / turpina "laist uz grunti"?
3. Kā GRĀMATVEŽIEM panākt (nu taču BEIDZOT!!!!!) to, kas ir bijis un būs "cunftes status quo" JURISTIEM?
P.S. Patiesībā – sanāca tā pati "Kas vainīgs? / Ko darīt???" formula, "pa lielam".