Darba likumā noteikts vispārīgs regulējums darba devēja pienākumiem sakarā ar darba braucienu vai komandējumu. Saskaņā ar Darba likuma 53. panta ceturto daļu darbiniekam, kas nosūtīts komandējumā vai darba braucienā, tā laikā saglabājas darba vieta (amats) un darba samaksa. Ja darbiniekam ir noteikta akorda alga, viņam izmaksā vidējo izpeļņu. Atbilstoši Darba likuma 76. pantam darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kas ir saistīti ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu. Savukārt detalizētāk jautājumi, kas saistīti ar darba braucienu un komandējumu tiesisko regulējumu, regulēti Ministru kabineta noteikumos Nr. 969 “Kārtība kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”.
Darba likuma 130. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba laiks šā likuma izpratnē ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai darba līgumā. Savukārt Darba likuma 141. pantā noteikts, ka atpūtas laiks ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus.
Savukārt attiecībā uz komandējuma laiku termini “komandējuma laiks” un “darba laiks” satura ziņā atšķiras. Termins “darba laiks” ir šaurāks salīdzinājumā ar terminu “komandējuma laiks”, un tas sevī ietver gan darba laiku, gan atpūtas laiku, kā arī laiku, ko darbinieks pavada ceļā. Tādējādi paskaidrojams, ka arī komandējuma laikā darbiniekam ir nodrošināms atbilstošs atpūtas laiks, tajā skaitā likumā noteiktais nedēļas atpūtas laiks. Darba devējam nav pienākums nodrošināt darba samaksas izmaksu par komandējuma laikā ietilpstošajām atpūtas dienām.
