Itālijas PVN likums ļauj atskaitīt kā priekšnodokli tikai 15% no samaksātā nodokļa par automašīnas iegādes izmaksām līzingā (neattiecas uz dīleriem u.tml.). PVN par benzīnu,
t.sk arī par importu, ir atskaitāms tādā pašā apjomā kā par automašīnu (15%). Ar dažādām izmaiņām šī norma ir spēkā kopš 1972. gada.
Uzņēmums, kas nodarbojas ar ceļu darbiem, saviem darbiniekiem bija iegādājies automašīnas, lai nodrošinātu darbinieku pārvadājumus starp biroju un darba izpildes vietu (valsts iestādēm). Papildus tika apmaksāti arī benzīna iegādes izdevumi. Uzņēmums pieprasīja atmaksāt PVN, iebilstot pret minētajiem ierobežojumiem. Itālijas nodokļu administrācija prasību noraidīja.
Lieta tika iesniegta vietējā tiesā, kas vērsās EKT ar šādiem jautājumiem:
1. Vai direktīvā paredzētā norma, kas atļauj dalībvalstīm, iepriekš konsultējoties ar PVN komisiju, ciklisku ekonomisku iemeslu dēļ neļaut atskaitīt kā priekšnodokli PVN par kapitālprecēm (lasīt – pamatlīdzekļiem un kapitalizējamām izmaksām), ir saprotama un uzskatāma par saistošu, ja dalībvalsts ir informējusi komisiju par šādu ierobežojumu ieviešanu vai esošo ierobežojumu pagarināšanu? Vai konsultācijas ar PVN komisiju ir uzskatāmas par notikušām, ja komisijai ir nosūtīts tikai paziņojums par šādas normas ieviešanu?
2. Vai šādu ierobežojumu var uzskatīt par pagaidu līdzekli atbilstoši PVN direktīvas normai, ja tas darbojas nepārtraukti 35 gadu ilgā laika posmā?
3. Ja atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, tad pēc kādiem kritērijiem, izmantojot cikliskus ekonomiskus iemeslus, ja tādi ir, šo ierobežojumu var pagarināt, vai arī
4. Paskaidrot, vai normas pagaidu rakstura noraidīšana piešķir nodokļu maksātājam tiesības atskaitīt priekšnodokli?