Nemaksāt sociālo nodokli ir slikti. Nav nekādu sociālo garantiju.Laikamesmu naiva, bet sociālo nodokli arī tagad cenšos vienmēr maksāt.

Es tikai nesaprotu vienu - kā mūsu valstī var iedomāties vienu un to pašu summu divreiz aplikt ar nodokli. No peļņās UIN ir samaksāts, kāpēc vēlreiz no atlikuma jāmaksā nodoklis?

Tas viss vedina tikai uz vienu - uz nodokļu nemaksāšanu (izvairīšanos).

Nu jau vairs precīzi neatceros, kur tieši šajās dienās izlasīju, bet sola ķerties klāt arī uzņēmumu vieglajām a/m - jo tās izmanto privātiem braucieniem, gūstot personīgu labumu un nemaksājot IIN un VSAOI.

Nu UIN = 15%, bet IIN 23%, tātad starpību 8% valstij!

Kas attiecas uz vieglajiem auto - tad to jau sen dara - skrupulozi pārbauda ceļazīmes un gedvielas iegādes laikus.

Zini, Aivar, lai ķeras pie šefu autiņiem, man galīgi nav žēl. Jo nekad grāmatvedim ne degvielu ielej, kur nu vēl auto iedod. Viss tikai no savas aldziņas. Ar ko priekšniecība labāka?

Par tiem šefu autiņiem vispār man jāpiekrīt.

Un par nodokļu nemaksāšanu esmu duālās domās. No vienas puses grūti saprast - jo vairāk maksājam, jo mazāk nāk kas atpakaļ. Bet no otras puses - nemaksāsi sociālo, vecumā kārsi zobus vadzī.

Un trešā puse - tie, kas nemaksā sociālo - ko viņi darīs vecumā? Kauks līdzi - kāpēc pensija tik maza? Domāju tos pašus šefus, kuri uz minimālo algu nofrmējušies, braukā ar džipiem 24 st. diennaktī, apkārušies zelta ķēdēm (jo "naļiku" uzvārīt prot, ka nemetas).

Tā, lūk, sanāk - koks ar trīs galiem...

Var gadīties, ka tie ar ķēdēm, kas nemaksā soc.nodokli vecumā dzīvos cepuri kuldami no tā, ko šobrīd nenomaksā nodokļos.

Kas to lai zina.

Visādi var būt.

Man uz šo dzīvi vispār ir tāds nosacīti greizs skatiens. Piemēram, termins "vecs un vientuļš cilvēks". Man vienmēr prātā nāk doma - kāpēc neviens nepajautā - KĀPĒC viņš ir vientuļš? Varbūt tāpēc, ka citi savā mužā ir auklējuši un audzinājuši bērnus, no savas mutes atraujot pēdējo kumosu, atraujot no miega, kad mazi bērni rqaud caurām naktīm, bet tas vientuļais (vientuļā) visu mūžu ir dzīvojuši tikai un vienīgi sev. Un tad nu mūža nogalē lai visi pārējie viņu žēlo, no kopējiem samaksātiem nodokļiem viņam "poblažkas" piešķir.

Tādas man "nepareizas" domas.

Piekrītu, Aivar. Vientuļš varbūt ar visiem bērniem un mazbērniem.

Labāk būt vientuļam uz vientuļas salas, nekā vientuļam pūlī.

Ir cilvēki, kuriem bērnu nav, bet apkārt vienmēr ir citi, jo tie pēc viņa tiecas, bet ir tādi, no kuriem bēg ar bēgšanu.

Lai gan - nu jau ir arī tādi laiki, kad vairs ne par ko spriest nevar. Bērni un mazbērni Īrijā, Anglijā. Neviens vairs ciemoties negrib - visur naudu vajag. Un par ko runāt? Teātrim naudas nepietiek, grāmatām arī...

Mēs vairs neprotam būt tādi, kādi bijām padomjlaikos - visi vienādi nabagi, bet smaidīgi un draudzīgi.