Turklāt šādā gadījumā neierašanās darbā par to laiku, kad darbnespējas lapa nebija anulēta (bija spēkā esoša), nav pamats atlaišanai no darba, jo juridiski darbnespējas lapa tajā laikā bija spēkā un darbiniekam bija attaisnojošs iemesls neierasties darbā. Savukārt, ja darbinieks turpina neierasties darbā arī pēc MADEKKI lēmuma par darbnespējas lapas anulēšanu, tad tas var būt par pamatu atlaišanai no darba.
Kad jāziņo par slimību?
Nekur likumos nav noteikts, kad un kā darbiniekam jāpaziņo darba devējam par savu slimību. Ja šī kārtība nav noteikta darba iekšējās kārtības noteikumos, darba ņēmējs rīkojas likumīgi arī tad, ja par savu saslimšanu darba devējam neziņo ne nedēļas, ne mēneša laikā. Tomēr šo kārtību var noteikt iekšējās kārtības noteikumos, kas, protams, nevar būt pretrunā ar Darba likumu. Noteikumos, piemēram, nedrīkst paredzēt, ka darbinieks nedrīkst slimot vai viņam neapmaksā slimības lapu. Toties tajos var paredzēt, ka darbiniekam, piemēram, jau vienas darbdienas laikā jāziņo par savu neierašanos darbā un šādas rīcības iemesliem. Tāpat darba iekšējās kārtības noteikumos var paredzēt, kā un kam par to jāziņo, nosakot dažādus ziņošanas veidus: e-pasts, rakstisks iesniegums vai telefona zvans. Protams, nevar paredzēt visus gadījumus, turklāt darbinieka slimības dēļ patiešām var būt attaisnojošs iemesls, kādēļ viņš noteiktajā laikā nevar paziņot darba devējam par savu prombūtni - teiksim, smaga slimība vai cits attaisnojošs iemesls, kā teikts likumdošanā: nepārvarama vara, nejaušs notikums vai citi ārkārtēji apstākļi. Tomēr darba iekšējos kārtības noteikumos paredzētā ziņošana par neierašanos darbā var atturēt darbiniekus no paviršas attieksmes pret darba devēju. Ja darbiniekam būs attaisnojošs un pierādāms iemesls, kādēļ viņš nav varējis darba devējam paziņot par savu prombūtni, darba devējs viņu, protams, no darba nevarēs atbrīvot, to juridiski pamatojot.
