Ņemot vērā iepriekš minēto, skaļajai klaigāšanai presē par nesamaksāto nodokli no pacientu pateicībām īsti likumiska pamata nav. Arī tad, ja pateicības nav uzskatāmas par dāvinājumu, tas automātiski nenozīmē, ka tās būtu uzskatāmas par atalgojumu. Pateicības var uzskatīt par citu (tieši nedefinētu) apliekamu ienākumu, ja kādam izdodas pierādīt, ka dāvinājums nav bijis aiz devības.
Šobrīd daudz svarīgāk ir atbildēt uz vairākiem citiem jautājumiem. Piemēram, kāpēc likumdevējs stūrgalvīgi noraida priekšlikumus aplikt ar nodokli:
• spekulatīvo peļņu no akciju/ieguldījumu fondu apliecību pārdošanas;
• dividendes no kapitālsabiedrībām (10%);
• spekulatīvo peļņu no tādu nekustamo īpašumu atsavināšanas, kas nav personas deklarētā dzīvesvieta, neatkarīgi no īpašumtiesību ilguma (piemēram, atbilstoši pieņemtajiem likuma grozījumiem pliku zemes gabalu varēs atsavināt, nemaksājot nodokli, ja šis zemes gabals būs deklarēts kā personas dzīvesvieta, lai gan tika iegādāts pārdošanai un tika „iesaldēts” 5 gadus)?
Kāpēc fizisko personu dāvinājumi naudā un citās lietās ir neapliekams ienākumu veids bez jebkādiem ierobežojumiem? Kāpēc neieviest gada summas ierobežojumu no fiziskām personām saņemtiem dāvinājumiem vai arī attiecināt šo normu tikai uz dāvinājumiem radinieku starpā?
Kur beidzas personīgās mantas pārdošana un sākas saimnieciskā darbība? Vai trīs akciju pārdošanas darījumi gada laikā ir vai nav saimnieciskā darbība?
Skaidru atbilžu nav. Viens gan ir skaidrs. Ja ar nodokli tiktu aplikti vismaz iepriekš minētie ienākumu veidi, budžetā ieplūstu lieli līdzekļi medicīnas, izglītības un citu tautsaimniecības nozaru finansēšanai. Šos līdzekļus varētu izmantot slimnīcu, skolu un citu iestāžu materiālās bāzes uzlabošanai, kā arī personāla algu palielināšanai. Un pacienti vai skolēna vecāki nejustos pateicību parādā savam ārstam vai skolotājam.
